|
Sintētiskā nākotne "Aug "dataholiķu" paaudze, kā var secināt pēc Reuters aptaujas, kurā vairāk kā puse respondentu atzīmējuši, ka viņi alkst pēc arvien lielākiem informācijas apjomiem, it īpaši no Interneta un citiem datortīkliem.
Pirms kāda laika Reuters organizētajā starptautiskajā aptaujā tika aptaujāti 1000 darījumu cilvēki, no kuriem 53% atzina, ka viņiem ir izmisīgi nepieciešama informācija, un 54% atzina, ka viņi jūt īpašu apmierinājumu, kad datortīklā atrod meklēto.
Tajā pašā laikā viņi atzīst, ka jūt informācijas spiedienu, un uztraucas, ka arī viņu bērni varētu kļūt par tādiem pašiem "informācijas narkomāniem". 46% no aptaujātajiem atzina, ka viņu bērni izvēlas pavadīt laiku pie datora, nevis kopā ar saviem vienaudžiem.
Pētījuma nosaukums bija "Pie monitora pielipušie: Vispasaules pētījums par pieradumu pie informācijas" /"Glued to the Screen: An Investigation Into Information Addiction Worldwide"/, tas balstās uz intervijām ar cilvēkiem Lielbritānijā, Īrijā, ASV, Vācijā, Singapūrā un Honkongā.
"Vai informācija ir deviņdesmito gadu narkotika?" jautāja Marks Grifitss, Notingemas Universitātes psiholoģijas profesors, komentējot šo pētījumu. "Vai mēs esam kļuvuši par faktu fanātiķiem un informācijas narkomāniem? Robeža starp pietiekamu informāciju un pārmērīgu informācijas daudzumu ir tik nemanāma."
Saskaņā ar aptaujas rezultātiem, 80% aptaujāto juta pienākumu uzkrāt pēc iespējas vairāk informācijas, lai turētos līdzi klientu vajadzībām un konkurentu aktivitātēm, bet vairāk kā puse atzina, ka nespēj tikt galā un uztvert lielāko daļu no uzkrātās / saņemtās informācijas.
97% ticēja, ka viņu kompānijas gūtu labumu no speciāliem kursiem, izglītības informācijas tehnoloģijas jomā. 86% uzskatīja, ka skolās un koledžās vajadzētu bērniem un jauniešiem iemācīt efektīvāk apstrādāt informāciju.
Daudzas zīmes liecina par informācijas sabiedrības sākumiem attīstītajās valstīs, un šī sabiedrības forma agrāk vai vēlāk sasniegs arī mūs.
Līdz 60. gadiem lielākā sociologi pastāvošo sabiedrību dēvēja par industriālo sabiedrību, par pamatu ņemot lielākās iedzīvotāju daļas nodarbinātību industriālajā sektorā. 70. gadu beigās 80. gadu sākumā Bells un Toflers definēja postindustriālās sabiedrības jēdzienu, kurš norādīja, ka iepriekšējais industriālais sabiedrības attīstības posms ir beidzies, un ka jūtami samazinās industriālajā sfērā nodarbināto skaits. Pēc postindustriālās sabiedrības jēdziena likumsakarīgi radās informācijas sabiedrības jēdziens, kurš raksturo nākošo sabiedrības attīstības posmu. Kā jau tas tradicionāli notiek teorētiķu sabiedrībā, katrs piedāvā savu variantu, tomēr galvenais ir kopīgs - Informācijas sabiedrība ir sabiedrība, kurā nozīmīgākās sociālās, ekonomiskās un ražošanas aktivitātes risinās informācijas un komunikācijas sektorā, un lielākā daļa strādājošo ir nodarbināti šajā sektorā.
Kopīgs ir uzskats par to, kāda būs informācijas sabiedrība, par kuru attīstītajās valstīs jau runā kā pēc pārejas posma sekojošu realitāti:
"Daudzi analītiķi uzskata, ka informācijas uzkrāšana, apstrāde, uzglabāšana un pārraide ar jaudīgu telekomunikāciju tīklu starpniecību nodrošinās pamatus, uz kuriem balstīsies informācijas sabiedrības tehnoloģiski attīstītās valstis sasniegs šo posmu jau XXI gadsimta sākumā. Tas nozīmē, ka šīs sabiedrības būs atkarīgas no komplicētiem elektroniskiem informācijas un komunikāciju tīkliem, un lielākā daļa resursu attiecas uz informācijas un komunikāciju aktivitātēm." (Melody W., Electronic Networks, Social Relations and the Changing Structure of Knowledge, "Communication Theory Today", Cambridge, 1994)
Kultūras kontekstā informācijas sabiedrības teorijās dominē priekšstati par postmodernismu un postmoderno sabiedrību. "Modernais" šajā priekšstatu sistēmā ir pārmaiņas zinātnē, ražošanā un filozofijā, ko ienesa Apgaismības laikmets, beidzot feodālās sabiedrības pastāvēšanu. "Modernisms"- laikposms no 1880. gada līdz 1920. gadam, kas ietver klasiskajai kultūrai pretējos virzienus impresionismu, dadaismu un sirreālismu. Postmodernās sabiedrības teorijas piekritēji uzskata, ka pašlaik mēs dzīvojam "hiperrealitātē", kuru veido masu mediju un izklaides industrijas radīta realitātes simulācija, zīmju jūra - "vairāk un vairāk informācijas, un arvien mazāk un mazāk nozīmes", kā teicis Ž. Bodrijārs. Globalizējoties elektroniskajai komunikācijai, hiperreālisma piekritēji paredz negatīvas blakus parādības gan pieaugošu zināšanu plaisu starp attīstīto un jaunatīstības valstu iedzīvotājiem, gan arī brīdina par datu neaizsargātības briesmām datu bāzēs tiek uzkrāts tik daudz informācijas par indivīdiem, kuru dzīve kļūst par atvērtu grāmatu tiem, kam šīs datu bāzes ir pieejamas. Dažādas institūcijas militāras, valdības institūcijas, policija un valdība pastāvīgi uzkrāj datus, kamēr indivīdiem, uz kuriem attiecas šie dati, nav iespējas kontrolēt šādu datu bāzu veidošanu. (Poster M., The Mode of Information and Postmodernity, "Communication Theory Today", Cambridge, 1994)
Ž. Bodrijārs jau kopš sešdesmitajiem gadiem raksta par tehnoloģijas civilizācijas sintētisko dabu un kultūru, kuru nosaka sabiedrības simbolu sistēmas komercializācija. Bodrijārs deklarē, ka civilizācija ir attīstījusies trijos būtiskos posmos, kurus nosaka attiecības starp nozīmi un simbolu.
Pirmajā civilizācijas attīstības posmā, kad izveidojās valoda un rakstu zīmes, zīmes tika radītas, lai norādītu uz realitāti, otrajā civilizācijas attīstības posmā, kas risinājās pagājušajā gadsimtā, lielu nozīmi ieguva reklāma, propaganda un komercializācija, un zīmes noslēpa realitāti, savukārt treais posms ir solis uz hiperrealitāti, jo mēs pašlaik dzīvojam laikmetā, kurā zīmes sāk noslēpt realitātes ne-esamību. Zīmes palīdz mums izlikties, ka tās kaut ko nozīmē, kā pravieto Bodrijārs.
Tomēr visas Rietumu teorētiķu sacerētās baisās nākotnes vīzijas ar informācijas nogurdinātiem biznesmeņiem, atsvešinātiem pilsoņiem, kuriem nav bijusi bērnība ar rotaļām smilšu kastē, un datorizētām dzīvības funkcijām pašlaik var likties pārāk tālas no mūsu mazās Latvijas, kurā datori un Internets ir salīdzinoši elitāri (iespējams par laimi).
Alise Tīfentāle |