Mēs neesam vienādi, bet mēs esam vajadzīgi viens otram. Es tik ļoti vēlos, lai tu kļūtu par savējo manā iedomu miteklī. Gribu, lai tu klausies, ko es stāstu, un es gribu ieklausīties tavā balsī. Vēlos, lai tu mani iepazīsti, iepazīsti grāmatas, kuras es lasu, klausies manu mūziku, ēd kopā ar mani, guli manā gultā. Tev nav gandrīz nevienas labas īpašības, un tu esi visai derdzīgs, tomēr - es gribu, lai tu kļūtu par savējo. Mums nevajag izplānot kopīgi pavadāmā laika scenārijus un apspriest nožēlojami apnicīgus variantus (piedzerties uzreiz vai pirms tam aiziet uz kino). Nevajag burzmu un skaļu, bezprātīgu jautrību apkārt. Mums tikai jāturas kopā, jo tikai tā mēs varam sevis cienīgi pavadīt atvēlēto laiku. Nav vairs skumju par nokavētām dzīrēm, nav no franču klasiķiem iemācītā splīna, nav pašnāvniecisku domu un apputējušā apnikuma. Kā narkotika ir vēlēšanās vienalga ko darīt kopā ar tevi. Nepārvarama atkarība un nepieciešamība arvien palielināt devu. Bet ne par daudz - no pārdozēšanas, kā zināms, mirst. Kļūdīties būtu liktenīgi. Kļūtu apnicīgi un nebūtu vairs sajūsmas. Starp mums nevajag traucējošo tuvības bezdibeni, greizsirdību un sadzīvi. Mēs esam viens otram kā svētdiena. Pēc tam pazūdam katrs savos ikdienišķajos ceļos, izlikdamies, ka nekas nav noticis. Nekas tāds, par ko nevarētu skaļi runāt ar tikumīgām un jūtīgām būtnēm sabiedriskā vietā, jau arī nav noticis. Bet mēs esam mainījušies. Ar katru reizi mazliet, mazliet tuvāk, un reizē arī - tālāk viens no otra. Mēs abi kopā spēlējam pret viņiem - visiem pārējiem, kas nesaprot. Mēs mācāmies kļūt savējie.