Tu man kaut ko stāsti, es laipni un uzmanīgi skatos tavās acīs. Man ir pamatoti vienaldzīgs viss, ko tu saki (tu runā banālās, neskaitāmas reizes izrunātās un uzrakstītās frāzēs, kas nespēj noslēpt nedz tukšumu tavas dvēseles vietā, nedz pašapmierinātību), jo tu runā tikai par sevi. Gluži kā mājdzīvnieks, kurš pieradis pie saimnieka un viņa ieviestās kārtības, taču kura zināšanas aprobežojas ar barības izsniegšanas reižu iepriekšparedzēšanu. Es nicinu sunisko padevību tavās acīs, kad tu kaut ko lūdz, un nicinu uzspēlēto, samāksloto un iemācīto šķietama pārākuma un iluzoras neatkarības intonāciju skatienā, kad atkal – kā vienmēr - stāsti par sevi. Nicinu bērnišķīgo lepnumu, kas piesedz nezināšanu, mulsumu un no bezgaumīgas literatūras aizgūtu pašpietiekamības ideju. Mans nicinājums ir tik bezgalīgs un bezspēcīgs, ka tam vairs nav nepieciešama izpausme vārdos vai rīcībā, pat ne žestos vai skatienā, tas klusi sadzīvo manī kopā ar ikdienišķām domām par sīkiem pienākumiem un nenozīmīgiem pirkumiem. Es mainos, ar katru dienu mazliet samazinās manu nervu šūnu jūtīgums, nolietojas iekšējie orgāni un atmiņas papildinās ar jaunām, liekām zināšanām. Taču tu nemainies. Es negribu pieskarties tavam ķermenim, sagādāt tev baudu, iepriecināt tevi, jo tavā neesošo priekšstatu sistēmā mani skūpsti un pieskārieni ir tāds pats pakalpojums kā sabiedriskais transports vai veļas mazgātava, kas tev pienākas gluži vai ar likuma spēku. Pakalpojums, kas sevī iekļauj manis pazemošanu, lai kompensētu savu vājumu, klusās sāpes, neveiksmes un pāridarījumus. Skaistas lietas tev patīk tikai tāpēc, ka tu gūsti baudu, tā salaužot. Pat melīgo un tukšo teikumu "es tevi mīlu" tu izrunā tikai tāpēc, ka tas sākas ar vārdu "es". Tavuprāt tas nozīmē manis iegūšanu lietošanā līdz laikam, kad vairs nebūšu vajadzīga. Objekts, kurš klusējot atjauno ievainoto pašapziņu. Tagad, pēc pusnakts, viss vēl ir tieši tāpat kā vakar, bet ir sākusies jau jauna diena. Es jūtu, ka joprojām tevi nicinu.