Versija par laika mašīnu 

Iespējams, Zentas Dzividzinskas darbu publicēšana tieši patlaban ir likumsakarīga. Viņas svaigi tverto "māmiņu" fotogrāfiskās tiesības šobrīd aizstāv divi aktuālās kultūras viļņi: feministiskais un jo īpaši tehnoloģiskais. Ne visiem, bet daļai izstādē "Melnbaltais" apskatāmo attēlu piemīt izteikta līdzība ar t.s. falšo fotogrāfiju, to veido darba formālā struktūra un arī tematika, kas atgādina ar bezrūpīgi vadāmu digitālo kameru nejauši fiksētus dokumentus.
Izstādē redzamie attēli tapuši 60. gadu otrajā pusē, laikā, kad par svarīgu mākslas tehniku bija kļuvusi gan fotogrāfija, gan tās izskats. Atlasei pakļauta jebkura publicēšana. Tomēr jāatzīmē, ka šī Zentas Dzividzinskas pirmā personālizstāde vairāk atgādina autores arheoloģiskos izrakumus kādā privātā objektā – viņas pirms trīsdesmit gadiem tapušo negatīvu klāstā. Tieši tāpēc lielākā daļa izstādes darbu ir pirmpublicējumi. Līdzās "izrakumiem" tie uzrāda vēl kādu spilgtu postmodernā laikmeta tradīciju – brīvu iekļaušanos negaidītā kontekstā.
Zentas Dzividzinskas fotogrāfiskie eksperimenti nebūtu saucami par apzināti veidotu estētiku tolaik, kad tie tapuši. Mākslinieciskas teorijas iezīmes tie iegūst šobrīd, atrasti un izstādīti pēc ilgāka laika. Pretēji kuratoru atlases tradīcijai, šo darbu paveikusi autore pati, tādejādi no "tīrās" fotogrāfes pārtapdama par režisori, izstādes "konstruktori".
Lai gan sieviete ir viens no izplatītākajiem fotogrāfijas tematiem, Zentas Dzividzinskas darbos tas parādās, nevis pateicoties šai tradīcijai, bet gan drīzāk to koriģējot. Viņas it kā "klaiņojošais", "nemērķtiecīgais" objektīvs fiksējis sievieti sev vien zināmu motīvu mudināts, bet pati autore to skaidro kā savu "interesi par ne-smukiem cilvēkiem", pievēršot mūsu uzmanību vārda "smuks" kičīgajam raksturam kā dzīvu cilvēku, tā senu skulpturālu atveidu kontekstā.
Mēs taču gandrīz nekad nezinām, kā patiesībā ir. Ja māksla nebūtu tik ciešā tandēmā ar kultūru, sevišķi vizuālo, pieļauju, ka tās absolūtie sasniegumi būtu grandiozi. Deviņas fotogrāfijas izstādē "Melnbaltais", kas turpinātas no tās vietas, kur pirms trīsdesmit gadiem atstātas, no "parastiem" fotoattēliem pārtapušas, - atļaušos būt romantiska – "laika mašīnā". Var doties visos zināmajos kulturālajos virzienos un sapņot par to, kā būtu.
 

Inga Šteimane, mākslas zinātniece