Zenta Dzividzinska. “Servitūts”. 2002–2007.

Daļa no sērijas “Servitūts” (14 fotogrāfijas, 80x120 cm, tintes printera izdrukas) izstādīta Latvijas mūsdienu fotogrāfijas izstādē PRIVATE (2008. gada 20. februāris – 15. marts, laikmetīgās mākslas centrs WINZAVOD, Maskava), kas notiek festivāla “Latvijas kultūras sezona Krievijā” un Septītā starptautiskā fotogrāfijas mēneša Maskavā “Fotobiennāle 2008” ietvaros.

Mazais princis uz privātīpašnieku planētas
(Fragmens no izstādes PRIVATE ievadraksta)

– Manās mājās nav sevišķi interesanti, – mazais princis iesāka.
– Tur viss ir tik mazs! Man ir trīs vulkāni. Divi degoši un viens apdzisis. Bet nekad jau nevar būt drošs.
– Nekad jau nevar būt drošs, – ģeogrāfs atkārtoja.
– Man ir arī puķe.
– Puķes mēs neatzīmējam, – teica ģeogrāfs.
– Kādēļ gan ne? Tās ir visskaistākās!
– Tādēļ, ka puķes ir īslaicīgas.

(Antuāns de Sent-Ekziperī. “Mazais princis”)

Īslaicīgs ir viss, ko mēs būvējam, krājam un veidojam mūžībai. Privātīpašuma šķietamā ilgstamība un neaizskaramība, no Mazā prinča skatupunkta raugoties, var izrādīties tikpat efemera kā vienas rozes mūžs. Ko ieraudzītu Mazais princis, nonācis uz 21. gs. sākuma privātīpašnieku planētas? Ar vieglu izbrīnu viņš noraudzītos uz šeit valdošo rosību. Tas būtu izbrīns par cilvēka situāciju šobrīd – apjaušot savu individuālo niecīgumu un trauslumu, katram rodas vēlme apliecināt un nostiprināt savu klātbūtni caur lietām, kuras ir šķietami mūžīgas. Kā zāles pret vārdos neformulējamo Weltschmerz kalpo planētas iedzīvotāju uzceltie un iekārtotie nami, regulāri pļautie un laistītie mauriņi, gleznu kolekcijas un bibliotēkas, datoros saglabātie fotopiezīmju gigabaiti un rūpīgi sargātā katra vissīkākā liecība par savu eksistenci. Mazo princi pārsteigtu negaidīti ieraudzītais skaistums, kuru aizņemtie un rosīgie planētas iedzīvotāji varbūt nemaz nav ievērojuši, tāpat arī kaislība un aizrautība, ar kādu tiek iekārtots, apdzīvots un izgreznots katrs planētas stūrītis ar uzrakstu “Privāts”. Mazais princis ar ziņkāri ielūkotos privātīpašnieku mājokļos un sasveicinātos ar viņiem, lai iejustos un saprastu. Kaut arī mūsu mākslinieki dzīvo uz šīs pašas privātīpašnieku planētas, viņiem piemīt kaut kas no Mazā prinča izbrīnītā skatiena – arī mākslinieki vēlas iejusties un saprast.
(..) privātīpašnieku planētas nostūrī Mazais princis sastaptos ar daudznozīmīgu atbildi uz savu jautājumu par privātīpašuma nozīmi – tas var būt tīrā laime, stabilitātes un miera apsolījums, gan arī apgrūtinājums un pārpratumu cēlonis. Redzamajā pasaulē nekas par to neliecina – saimnieka iekoptais un aprūpētais dārzs pateicībā zeļ un plaukst, pāri lociņiem un dillēm lepni slejas cilvēka rokām celta būve, nesatricināmā mierā cits citu nomaina gadalaiki. Bet idilli var sabojāt pat tāds nieks kā 90 cm plata taciņa – servitūts, kurš sagādā ciešanas kā vaļēja brūce citādi veselajā (kaut arī niecīgajā) zemes gabala ķermenī. Šajā kontekstā mākslinieces Zentas Dzividzinskas fotogrāfiju sērijā “Servitūts” ilgstoši portretētais, vienlaikus smaidu un līdzjūtību izraisošais dārza šķūnītis iegūst traģikomiska, simboliska varoņa vaibstus. Pilnīgi pretēji Bernda un Hillas Beheru iedibinātajai tradīcijai, kas paredz attēlot graudu elevatorus, ūdenstorņus un citas funkcionālas ēkas kā atsvešinātus un varenus dizaina objektus, Zentas fotogrāfijās greizais šķūnītis kļuvis par spēcīgu metaforu visam cilvēciskajam – raupjajam, neglancētajam un dabīgajam, kas aizkustinoši nostājas pret visu vērienīgo, sakārtoto un perfekto gluži kā amerikāņu rakstnieka Ričarda Brotigana romānu varoņi.